ESPA Rīga Komanda Noteikta
ESPA Rīga ekipāža ir divas burvīgas meitenes – Anita Ose – Jozapaite un Kristīne Langenfelde, kuras piedalījās ESPA Rīga stāstu konkursā un atsūtīja stāstu, kas arī tika atzīts par labāko. (stāstu lasīt zemāk)
Meitenes pārstāvēs ESPA Rīga ekipāžu ar automašīnu Nissan Qashqai.
”Tā bija viena no karstākajām vasarām pirms gadiem astoņiem. Toreiz strādāju par laboratorās aparatūras pārdevēju un mans darbs bija saistīts ar prezentāciju un apmācību vadīšanu ārstu mērķauditorijai. Kā jau bieži dzīvē gadās pirms visatbildīgākās prezentācijas mans darba auto izgāja no ierindas. Tā kā dzīvoju Jelgavā, tad vienīgā iespēja testa aparatūru un darba materiālus nogādāt līdz Rīgai bija meklēt citu braucamo. Pirmā un visreālākā doma bija par tēva veco žigulīti. Domāts – darīts.
Jau braucot uz Rīgu sajutos kā pirtī. Liela izvēle šim braucamajam, lai regulētu gaisa plūsmu nav: divi kloķīši, kurus var pārbīdīt uz zilo vai sarkano pusi un poga ventilatora ieslēgšanai. Mans maršruts, Rīgas – Dzemdību nams, kur man vajadzēja paņemt vēl divas dakteres un tālāk Stradiņu slimnīca.
Tā kā kavējām – pedālis grīdā un, lai izvairītos no sastrēgumiem, izvēlējos braukt pa Salu tiltu. Logi vaļā, mana baltā blūzīte tik slapja, ka viegli saskatāma apakšveļa, man blakus daktere baltā halātā, kas ātrām kustībām virina halātu ar domu vēdināties, aizmugurē sēdošā izpletusi rokas kā spārnus, laikam jau domāja tādā veidā pasargāt paduses no sasvīšanas. Visām trim akmens sejas vaibsti un transa iespaidā klusējot, pie pamatīgas motora rūkoņas nesāmies cauri Rīgas centram.
Apmēram Salu tilta vidū, kā pēc „nelietības likuma” pamatīgs sastrēgums. Auto pie auto tik tuvu, ka ar roku aizsniedzami. Pēc pāris minūtēm mēs visas trīs slapjas ne vien ar drēbēm, bet nu jau arī mati kā pēc dušas. Notecējusī kosmētika acīs koda tik ļoti, ka slaucījāmies ar svārku un halātu apakšmalām. Ciešanu iespaidā manai blakus sēdētājai nervi neizturēja un, viņa tos vienīgos divus kloķīšus temperatūras regulēšanai sāka raustīt tik aktīvi, ka viens no tiem viņai palika rokās. Tai brīdi salonā sāka ieplūst verdoša svelme. Pat ar visu to, ka ventilators bija izslēgts, pūta pa visiem caurumiem. Manām kolēģēm vienā momentā baltie halātiņi vaļā un kājas pa logu līdz locītavām ārā, jo vis karstākās gaisa masas nāca tieši uz kājām. Lai arī es pati sajutu stipras sāpes pēdu rajonā, apstāties vai nemīt uz pedāļiem nevarēju, jo, lai arī kustība uz tilta bija lēna, bet intensīva, doma, ka jau kavēju lika aizmirst par ciešanām.
Kad pēc nepilnām 30 min. nokļuvām gala mērķī, sarkanas, sapampušas, slapjas, notecējušu kosmētiku, bet ar smaidu – paķērām somas un aparatūru un, ko kājas nes jozām uz slimnīcas konferenču zāli. Tikai liftā pamanīju, ka manas zeķubikses kāju perifērijā bija izkusušas un pielipušas ādai. Sāpes, iegūti otrās pakāpes apdegumi, salauzta automašīnas „pečka” , bet turpat pretī perfekti novadīta aparatūras prezentācija un noslēgts līgums.
Kad vēlāk satiekoties šo gadījumu ar dakterēm izanalizējām, esam lepnas par savu izturību un pateicīgas profesijas formas tērpam – baltajiem halātiņiem, kurus vienmēr var aizņemties no kolēģiem un mūsu situācijā uzvilkt uz kailas miesas – neviens neredzēs, kas tev tur apakšā.
Tagad saprotam, ka krīzes situācijā ir pilnīgi vienaldzīgi, ko par tevi domā citi – ētikai vai estētikai nav nozīmes visu izšķir mērķa izdzīvošanas sindroms.”