2009. gada spēkavīru čempionāta finālā Ivars palika tieši aiz goda pjedestāla un pirmās trīs vietas ļāva sadalīt brālim Agrim Kazeļņikam, Artim Plivdam un Mārim Rozentālam. No trešās vietas Ivaru šķīra vien 2,5 punkti. Šai sezonai Ivars ir rūpīgi gatavojies, kas liek cerēt, ka sezonas noslēgumā redzēsim Ivaru uz pjedestāla, jo pēc gaidāmās sezonas ir iecerēts pārtraukums, kura laikā tiek plānots ģimenes pieaugums.

Kā aizsākās spēkavīri Jūsu dzīvē? Kurš kura pēdās gāja- Jūs brāļa, brālis Jūsu?
(Ilgi domā) Kā tad tas viss sākās… laikam jau brālis sāka un man arī gribējās pamēģināt. Jā.. Pamēģināju un aizgāja. Nu jau būs kādi pieci gadi tā pusprofesionāli.

Kā ir ar Jums abiem? Esat konkurenti, vai tomēr palīdzat viens otram?
Sacensībās jau visi grib uzvarēt. Tad īpaši nedomā, bet vienkārši dara. Ja esam salikti vienā uzdevumā, tad, protams, sanāk konkurēt, bet sacensību laikā mēs vispār parasti nekontaktējamies. Nerunājam. Pēc sacensībām, tad gan apspriežam un pārrunājam – ko un kā.

Nav grūti būt Agra brālim? Viņš vienmēr ir priekšā, vienmēr uzmanības centrā.
Viņš man ir kā piemērs. Tieši otrādi, ir labi, ka man ir tāds brālis, ir uz ko tiekties. Pie tam, ir ļoti izdevīgi kopā ar viņu trenēties. Labāk taču ir trenēties ar stiprāku, jo tad jātiecas uz labāku rezultātu.

Ko Jums nozīmē spēkavīri?
Man tas ir hobijs- smags, bet hobijs. Kā saka- katram savs. Man tas ir kā narkomānam deva- gribu uz treniņu. Trenējos četras līdz piecas reizes nedēļā, atkarībā no slodzes. Vienreiz nedēļā man ir treniņš ar inventāru, pārējie treniņi paiet sporta zālē uz stieņiem un citiem trenažieriem. Toties, ja tuvojas sacensības, tad gan ir jādod visam miers uz četrām, piecām dienām.

Vai esat uzstādījis mērķi šai sezonai?
Es sev uzstādu lielus mērķus. Nevis vienām sacensībām, bet sezonai kopumā. Man arī šobrīd ir mērķis, mērķis sezonai, bet to es neatklāšu. Kad sezona beigsies, tad varēšu pastāstīt un ceru, ka tas būs arī piepildījies. Piemēram, mana vājā vieta ir satvēriens. Un šogad man ir jāpaceļ pieci akmeņi, tai skaitā,180-kilogramīgais. Ar visu pārējo ir normāli.

Vai nav šķitis, ka citos sporta veidos ir vieglāk?
Jebkurš profesionālais sporta veids ir grūts. Katrs prasa atdošanos un savu īpašo specifiku. Liela nozīme ir finansēm, ar tām šajā jomā ir ļoti grūti. Man, piemēram, nav sponsoru, es cīnos pats. Šādā ziņā brālim ir vieglāk, jo, sasniedzot labus rezultātus, arī atbalstu no sponsoriem ir vieglāk iegūt. Esmu mēģinājis, ir solījuši, bet beigās atsaka. Atpazīstamība un rezultāti šeit spēlē lielu lomu.

Ja būtu iespēja sākt vēlreiz, Jūs būtu izvēlējies šo nodarbi, vai tomēr citu?
Agrāk nodarbojos ar brīvo cīņu. Ja būtu iespēja, tad noteikti būtu palicis labāk tur. Bet viss sanāca savādāk, apstākļu sakritība- armija, aizslēdza klubu, viss kaut kā tā sanāca.

Šī nodarbošanās Jums ir nesusi kādas traumas?
Jā, traumas ir. Mana lielākā trauma bija pirms četriem gadiem. Sacensībās startēju nēšu vingrinājumā vienā skrējienā ar brāli. Bija stress, neapdomība, kaut kāda pārgalvība, kājās nepareizie apavi un tur arī nokritu- pārplēsu ceļgala krusteniskās saites. Nācās izlaist vienu sezonu. Vēl tagad brīžiem jūtu, ja kādi smagāki svari. Ārsts arī teica, ka uz laika maiņām būs jūtīgi. Guvu lielu mācību. Jādomā ar galvu. Nevar būt pārgalvīgs un riskēt, vai ar kaut ko eksperimentēt. Arī apaviem ir ļoti liela nozīme.

Kas tad ir svarīgāks- spēks vai gudrība?
Noteikti abi kopā. Ir svarīga arī pieredze, tehnika, taktika. Somijā vienās sacensībās netiku augstāk dēļ riepas. Tur bija nedaudz savādāk, kā biju trenējies, nepadomāju ar galvu un, lūk, rezultāts. Ne par velti Raimonds Bergmanis izteicās: „Ja Ivaram būtu Agra spēks, bet Agrim – brāļa izlēmīgā galva, iznāktu superideāls Kazeļņiks, kuram diezin vai pretī spētu turēties pat unikālais leišu milzis Židrūns Savickis.”

Jums ir kādi našķi, kas ļoti garšo, bet ko nevar atļauties formas dēļ?
Skatoties hokeju, labprāt ēdu čipsus- ļoti garšo (smaida). Ieeju veikalā, ieraugu un nevaru atturēties. Alu gan vairs nedzeru. To esmu nomainījis pret kvasu.

Draudzene nedusmojas, ka esi tik aizņemts?
Draudzene mani ļoti atbalsta. Viņa brauc līdzi arī uz treniņiem Ogrē, jo mājās jau tāpat neesot ko darīt. Viņa vispār man neko neliedz, neierobežo. Somijas sacensībās bija lielākā fane (smaida).

Varbūt esat domājis, ka šeit tomēr nav Jūsu īstā vieta?
Tagad vairs nē. Varbūt kaut kad agrāk. Ir doma vienu sezonu izlaist. Nākamā sezona man ir ļoti svarīga. Esmu smagi gatavojies. Pēc tam gan ņemšu gadu brīvu, jo gribu sakārtot ģimenes dzīvi un ir pienācis laiks, kad vēlos sākt domāt par ģimenes pieaugumu.